Džiudžitss ir radies feodālajā Japānā, kā neapbruņota samuraja pašaizsardzības māksla, iespējams arī pret smagi apbruņotu pretinieku vai arī pret vairākiem uzbrucējiem. Pirmās džiudžitsa skolas parādījās 16. gadsimtā. 17. gadsimtā Japānā pēc vairākiem pilsoņu kariem izveidojas ilgi gaidīts miers. Sākās džiudžitsa attīstība un vairāku virzienu un skolu (ryu) veidošana.
19. gadsimta beigās Imperators Meidži sāka valsts reformu vērstu uz valsts modernizāciju. Oficiāli tika likvidēta samuraju kasta, tika aizliegts ikdienā nēsāt zobenu. Kopā ar armijas un ieroču modernizāciju džiudžitsa skolas zaudēja savu aktuālitāti.
Daži meistari sāka džiudžitsa pielāgošanu jaunajiem nosacījumiem. Minētā periodā no džiudžitsa ir attīstījušies tādi pasaulē populāri austrumu cīņu veidi kā džudo (pamatlicējs Dzigaro Kano; 1882. gadā) un aikido (pamatlicējs Morihejs Uešiba; 1920. gadā).
Tiem, kas turpināja senās tradīcijas, bija grūti izdzīvot izveidotos apstākļos. Daudzas skolas pārtrauca darbību un džiudžitsa meistari pameta valsti, tādējādi aizsākot džiudžitsa izplatību visā pasaulē.
Tehnika
Tradicionālā japāņu džiudžitsa bāzes tehnika ietver sevī sekojošus elementus — atbrīvošanos no satvērieniem (aiz rokas, kimono atloka, matiem, elkoņa, pleca un tā tālāk), metienus (pāri gurniem, pleciem un tā tālāk), sitienu tehniku (ar rokām, kājām, elkoņiem, ceļgaliem), sāpju un žņaugšanas paņēmienus, partera elementus (cīņa uz zemes), aizsardzību pret uzbrukumiem ar nazi, nūju, pistoli, kā arī aizsardzība pret žņaugšanu. Obligāti tiek atstrādāta pareiza kritienu tehnika.
Pakāpes
Džiudžitsa skola savus audzēkņus iedala divās kategorijās. Mācekļa pakāpe (KYU), un meistara pakāpēs (DAN). Tradicionāli mācekļiem tiek piešķirtas KYU pakāpes no piektā līdz pirmajam KYU. Piektais KYU (dzeltenā josta) ir zemākā mācekļa pakāpe. Tai seko 4 KYU (oranžā), 3 KYU (zaļā), 2 KYU (zilā), 1 KYU (brūnā). Iegūstot pirmās pakāpes melno jostu (1.DAN) melno jostu, skolnieks no mācekļa kļūst par meistaru. Pavisam pastāv 10 pakāpju melnās jostas (1.-10.DAN).
Mūsdienu džiudžitss
Var teikt, ka līdz mūsdienām džiudžitss ir attīstījies trijos virzienos — klasiskajā, sportiskā un praktiskajā. Tradicionālas jeb klasiskās džiudžitsa skolas aptver novirzienus, kuros šo cīņas māku apgūst saskaņā ar konkrētās skolas tradīcijām un kanoniem. Sportiskā virzienā praktizē galvenokārt sitienu un cīņu tehnikas, kas ir atļautas pēc sacensību noteikumiem. Praktiskajā virzienā uzsvars ir uz pašaizsardzību un bieži tiek izmantotas ne tikai tradicionālas džiudžitsa tehnikas, bet arī tehnikas no džudo, sambo, boksa, muai tai, karatē un citām cīņām. Šajā virzienā, atšķirībā no sporta, parasti izmanto visu džiudžitsa tehnikas arsenālu — no sitieniem un metieniem līdz sāpju paņēmieniem un ieročiem.